Pēteris Knappe – kartupeļu selekcijas aizsācējs Latvijā

Par Latvijas kartupeļu selekcijas tēvu uzskatāms Pēteris Knappe (1872–1960), kurš pirmais sāka mērķtiecīgi nodarboties ar šķirņu veidošanu.

Pēc studijām Parīzē Sorbonnas Universitātē un pieredzes apgūšanas Vācijā un citviet Eiropā, viņš sāka vākt un pētīt savvaļas kartupeļu sugas no Dienvidamerikas, sadarbojoties ar tobrīd vadošajām pētniecības iestādēm visā pasaulē

Pēteris Knappe savā kartupeļu selekcijas darbā izmantoja vairākas savvaļas kartupeļu sugas no Dienvidamerikas, lai jaunajās šķirnēs iekrustotu nozīmīgas īpašības, īpaši izturību pret slimībām, piemēram, lasktu puvi (Phytophthora infestans).  P.Knappes hibridizācijai izmantoja šādas savvaļas sugas: Solanum demissium; Solanum maglia; Solanum commersonii; Solanum kesselbrenneri; Solanum ajuscoense. Tās bija gēnu avots rezistencei, jo savvaļas kartupeļiem piemīt dabiska aizsardzība pret vairākām slimībām un stresiem, kas nav sastopama kultivētajās šķirnēs. Knappe asadarbojās ar zinātniekiem no dažādām valstīm. Lai atzīmētu viņa ieguldījumu savvaļas kartupeļu sistemātikā un aprakstīšanā, viena no kartupeļu savvaļas formām nosaukta viņa vārdā: Solanum chacoense f. knappei Juz. et Buk.

P.Knappes mērķis bija izveidot šķirnes, kas būtu izturīgas pret lakstu puvi (Phytophthora infestans), vīrusu slimībām un kartupeļu vēzi (Synchytrium endobioticum). Par slavenāko P. Knappes izveidoto šķirņi kļuva  ‘Vāle’, kurai piemita izturība pret lakstu puvi, bet diemžēl ne pret kartupeļu vēzi. Viņa darbs bija pamatā daudzām vēlākām kartupeļu selekcijas programmām Latvijā.

1931–1939. Eriha Knapes laiks

1931. gadā Priekuļu izmēģinājumu un selekcijas stacijā izveidota kartupeļu nodaļa, kuru vadīja selekcionārs Erihs Knappe. Viņš  uz Priekuļiem atveda ap 1600 selekcijas materiāla paraugu. Materiālu izmantoja krustošanai (hibridizācijai), lai iegūtu jaunas šķirnes sugām. Priekuļos šajā periodā izveidotas tādas šķirnes ‘Eksports’, ‘Erna’ (vēlāk ‘Priekuļu Visagrie’), ‘Agrie smilšu’, 'Lieldienolnas',  ‘Zemgales Milži’ un citas.

Kartupeļu nodaļā tika risinātas desmit dažādas izmēģinājumu tēmas, gan selekcijā, gan agrotehnikā, gan mēslošanā. E. Knappe norādīja, ka, kaut gan Priekuļu selekcijas stacijas rīcībā ir apmēram desmit reižu mazāk līdzekļu nekā ārzemju selekcijas iestādēm, tomēr darbu apjoms un sasniegumi nav mazāki, īpaši kartupeļu selekcijā. Jau pirms darba uzsākšanas Priekuļos, E. Knappe pievērsās veselīga kartupeļu sēklas materiāla iegūšanai un viņš uzskatīja, ka Latvijas apstākļos caurmērā triju gadu laikā iespējams “izārstēt” katru kartupeļu šķirni (ja vien tā neslimo simtprocentīgi) un iegūt no deģenerācijas slimībām absolūti brīvu sēklas izejmateriālu.'  

20. gadsimta 30. gados Priekuļos E. Knappes vadībā tika organizēta kvalitatīva kartupeļu sēklas materiāla ražošana. Pirmais sēklas kartupeļu eksports notika 1934. gadā, un Priekuļos izaudzētais materiāls tika piegādāts uz Franciju, Spāniju, Portugāli, Itāliju un Lietuvu un citām valstīm

1939–1945. Kara laiks un selekcijas materiāla saglabāšana

Pēc Knappes repatriācijas uz Vāciju 1939. gadā darbu turpināja Rūdolfs Roze un Emīls Pētersons. Arī kara laikā notika šķirņu selekcija. 1944. gadā E. Pētersons saglabāja vērtīgo selekcijas materiālu, to paslēpjot no iespējamās konfiskācijas un vietā kareivjiem dodod degvīnu

Šķirne ‘Priekuļu Visagrie’ (sākotnēji pazīstama kā ‘Erna’ vai ‘Priekuļu Visagrākie’) ir viena no vēsturiski nozīmīgākajām Latvijas kartupeļu šķirnēm. Tās hibridizācija veikta jau 1930. gadā taču rajonēta tika tikai 1953. gadā, padomju laikā. 'Priekuļu Visagrie' izcēlās ar agrīnumu, labu izskatu un izcilu piemērotību galda kartupeļu ražošanai.  Tā kļuva par visplašāk audzēto kartupeļu šķirni Padomju Savienībā – bija iekļauta šķirņu sarakstā 96 no 137 PSRS apgabaliem un tika audzēta arī Mongolijas Tautas Republikā. Latvijā šī šķirne praktiskajā audzēšanā saglabājās līdz pat 2003. gadam.Interesanti - 'Priekuļu visagrie' 1970. gadā 18 dienas pavadīja kosmosa kuģī 'Soyuz', kļūstot par pirmajiem kartupeļiem kosmosā Wheeler, 2006

 

1945–1990. Padomju okupācijas laiks un selekcijas darba paplašināšanās

Priekuļi  - kartupeļu pētniecības centrs.

Pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā Priekuļu selekcijas stacija tika iekļauta PSRS selekcijas iestāžu tīklā, un darbs tika atjaunots. Par vienu no pirmajiem selekcionāriem kartupeļu jomā kļuva Emīls Pētersons, kurš kopā ar kolēģiem kara laikā glāba un saglabāja vērtīgo selekcijas materiālu. Viņš, sadarbīā ar Vili Gaujeru, kļuva par leģendārās šķirne 'Agrie Dzeltenie' autoru.

Pēc 1953. gada, kad stacijas vadību pārņēma agronoms Vilis Gaujers, kartupeļu selekcijā sākās strauja attīstība.  Vilis Gaujers bija līdzautors vairākām šķirnēm, piemēram, ‘Agrie Dzeltenie’, ‘Laimdota’ un ‘Madara’ u.c.

Gaujers izveidoja jaunu darba organizāciju, ieviesa modernākas metodes un piesaistīja dažādu jomu speciālistus – fitopatologus, agroķīmiķus un augu aizsardzības ekspertus. Sešdesmitajos gados Priekuļos sāka pētīt lakstu puves rases, kā arī šķirņu izturību pret vīrusiem un baktēriju puvēm. Būtisku ieguldījumu šajos pētījumos sniedza Mirdza Bērziņa, Marija Oša un Vija Ūdre. 

1973.gadā Priekuļos tika uzcelts tiem laikiem moderns kartupeļu selekcijas laboratoriju komplekss ar siltumnīcām, augu māju un glabātuvēm. Tas ļāva ievērojami paplašināt selekcijas un sēklaudzēšanas iespējas. 

Pēc Latvijas zonālās kartupeļu selekcijas stacijas Carnikavā likvidēšanas 1963. gadā uz Priekuļiem pārcēlās selekcionārs Aleksandrs Aņikijevs ar savu selekcijas materiālu. Viņš specializējās šķirņu izveidē rūpniecībai un lopbarībai. Pēc viņa aiziešanas pensijā, darbu pārņēma agronome Nanija Ķesa. 

No 1965. līdz 1975. gadam Priekuļu selekcijas stacijā  strādāja Alberts Saulīte, kur pēc paša iniciatīvas pievērsās kartupeļu selekcijai. Viņš izmantoja ne tikai klasiskās selekcijas metodes, bet arī fizikālos un ķīmiskos mutagēnus, apstrādājot kartupeļu sēklas un bumbuļus. Vēlāk viņš daru turpināja privātās saimniecībās, līdz pievērsās privātai selekcijai. Viņa pazīstamākās šķirnes radītas jau atjaunotās Latvijas laikā  ‘Mutagenagrie’, ‘Dadzītis’, ‘Sniegoga’, ‘Brūklenīte’, ‘Leta’, ‘Spīdola’ un ‘Talmuts’.

1977. gadā pēc V. Gaujera aiziešanas pensijā, kartupeļu selekcijas nodaļas vadību pārņēma Jānis Katajs–Paeglis, kas bija arī agroķīmiķis. Šajā laikā selekcijas un sēklaudzēšanas darbs tika mehanizēts. Tika ieviestas jaunas slimību kontroles metodes, tai skaitā seroloģiskās analīzes, kuras pielietoja agronomes Nanija Ķesa un Janīna Broka.

1978. gadā tika izveidota meristēmu laboratorija, kurā tika uzsākta kartupeļu šķirņu atveseļošana no vīrusslimībām.

Šajā laikā aizsākās un vēlāk turpinājās pētījumi norisinājās arī par audzēšanas tehnoloģijām, sēklas kvalitāti un agrotehniku. 1980. gados Priekuļos darbu uzsāka vai turpinājā pētnieki Gunta Bebre, Uldis Miglavs, Ilze Skrabule un citi.

Kopumā šajā periodā reģistrētas tādas šķirnes kā  Spartaks, Zeltīte, Laimdota, Agrie Dzeltenie, Priekuļu Ražīgie, Priekuļu Vēlie, Nākotne, Izstādes, Dzintars, Priekuļu Baltie, Vita, Vidzeme, Jubileja, Astra, Gauja, Lauma, Sarmiņa, Skaidra.  Veikti krustojumi vēlāk jau neatkarības laikā reģistrētām un ļoti populārām šķirnēm Madara, Zīle, Brasla. 

Kartupeļu selekcija ārpus Priekuļiem

Kartupeļu selekcija notika arī Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijā ( 1948–1953), Vadošie selekcionāri: Jānis Strazds un Anna Dance. Darbība pamatā  bija eksperimentāla, balstīta jaunāko metožu pielietošanā. Lai gan darba periods bija īss, šķirnes ‘Stendes Baltie’ izveide apliecina, ka Stende devusi savu pienesumu Latvijas selekcijas attīstībā, īpaši izmantojot un pavairojot Pētera Knapes bagātīgo selekcijas materiālu.

Padomju laikā kartupeļu selekcija ārpus Priekuļiem notika arī Carnikavā (līdz 1963. gadam), kā arī Lejaskurzemē, kur iepriekš bija strādājis V. Gaujers. Tomēr sešdesmitajos gados selekcijas darbs tika konsolidēts Priekuļos, padarot tos par Latvijas kartupeļu pētniecības centru. 

Selekcionāri

Šajā periodā aktīvi strādāja selekcionāres Māra Oša un Gunta Bebre. Ilze Skrabule darbu turpina arī tagad, bet Latvijas kartupeļu selekcionāru pulku papildina arī jaunā selekcionāre Lāsma Rābante-Hāne.

Darba metodes

Bez tradicionālās krustošanas un izlases, arvien lielāka nozīme selekcijas darbā ir molekulāro marķieru izmantošanai, lai jau agrīni noteikti, vai potenciālajai šķirnei ir gēni, kas nosaka izturību pret kādu no slimībām. Visaktīvāk tiek izmantoti marķieri, lai noteiktu izturības gēnus pret lakstu puvi (Phytophtora infestans) un kartupeļu cistu nematodi. Galvenie selekcijas mērķi ir agrīnu un vidēji agrīnu galda kartupeļu šķirņu veidošana. Nozīmīga darba līnija ir veidot šķirnes, kas piemērotas pārstrādei cietē, bet selekcijas procesā pārbauda arī genotipu piemērotību citiem pārstrādes veidiem (čipši, frī kartupeļi).